Vai tas pāries? - Auziņš Edgars - Страница 3

Uzvelku jaku un dodos ārā. Es dziļi ieelpoju salu gaisu. Ārā sāk palikt tumšs. Vika kavējas. Man izdodas samīdīt uz alejas uzkritušo sniegu. Ļebedevs ar draugiem iet garām un man piemiedz ar aci. No cepures apakšas smieklīgi izceļas cirtaini sprādzieni. Man gribas smaidīt, bet aizturu impulsu. Es arī smaidu sajaucu ar flirtu, un tad es ar to netiksi vaļā. Kas zina, kur viņš uzzīmēs vēl vienu peni.

– Čau, mazulīt! Neaizmirstiet, ka esmu neatlaidīgs. – viņa draugi atkal smejas un dūc kā orangutānu bars.

Aleksandrova parādās, kad es beidzot nomiršu. Man vajadzēja viņu gaidīt iekšā, bet vecā ēka man riebjas. Skatoties uz viņu, es domāju, ka es neeju savu ceļu.

– Atkal mūs aizturēja, piedodiet. Vai tu esi pilnīgi nosalusi? – Vika paņem manu roku. – Kāpēc tu nenēsā cimdus? Rokas ir ledainas

– ES aizmirsu. – Es smaidu. Jūsu krūtis kļūst siltas. – Atkal sāka snigt. Vai jūs domājat, ka Jaunais gads būs tikpat sniegots kā pagājušajā gadā? – mana dvēsele kļuva mierīgāka, es gribu bezrūpīgi ķert sniegpārslas, izspiežot mēli, kā bērnībā.

– Diez vai. Visticamāk viss izkusīs. – ejam uz pieturas pusi. – Ko mēs maisām? Tu taču nesvinēsi mājās, vai ne? Iespējams, ka jums līdz pēdējam ir korporatīvās ballītes un biznesa vakariņas. Padomā par to, tu kļūsi tāds pats.

– Nospļauties. Varbūt aizejam uz klubu? Tagad viņi mūs noteikti ielaidīs. – smejamies, atceroties, kā mūs neielaida pagājušajā 8. martā. Nelīdzēja ne stileto papēži, ne pārāk spilgts grims. Mēs ēdām šavarmu stendā aiz stūra un izdomājām apsargam aizvainojošus segvārdus.

Tikai manā atmiņā šī atmiņa ir aptumšota. Es nezinu, vai Vika atceras. Man ir neērti jautāt.

Tad tēvs dienu agrāk atgriezās mājās no komandējuma, atklāja manu prombūtni un ieradās pēc manis. Gandrīz iegrūda viņu automašīnā aiz apkakles. Es piezvanīju Vikijas vecākiem un augstprātīgi aizrādīju viņiem, ka viņi viņu slikti audzināja.

Tas bija briesmīgi. Tad es raudāju, piezvanīju Aleksandrovai un lūdzu piedošanu. Tēvs uzstāja uz draudzības pārtraukšanu. Bet tad es beidzot parādīju stingrību. Vikusya ir mana dāvana no augšas. Viņa ir vienīgā, kas mani mīl bez nosacījumiem, un droši vien arī manu mammu.

Divas metro pieturas, un mēs stāvam iepretim zīmei «Your fucking bar».

– Ļoti radošs.

– Citādi. Esmu izsalcis kā vilks. – Vika jocīgi berzē plaukstas un dejo uz vietas.

Zāle ir puspilna. Uz atlikušajiem galdiem ir «rezervētas» zīmes. Meitene melnā kreklā norāda uz mazu apaļo galdiņu pie loga. Diezgan mājīgi, bet viņi pārāk centās, lai interjers izskatītos nevērīgs. Eiropā šāda situācija izskatās mazāk apzināta. Mēs ar vecākiem bijām Amsterdamā līdzīgā vietā.

Virtuvei varu dot pārliecinošu pieci. Garšīgi.

– Tagad mana uzmanība pilnībā pieder tev. Pastāsti man par savu rijību. Kur tev izdevās viņu paņemt?

Vika norāda uz pilnu muti. Košļājamās. Viņš iedzer malku sulas un sāk stāstu. Šobrīd esmu gandrīz laimīga. Ir patīkami atpūsties siltumā pēc sala. Ēdu aromātisku steiku ar rozmarīnu un kraukšķīgiem salātiem. Tad viņi man atnesīs melleņu pīrāgu. Rīt ir sestdiena, un man ir tikai viens angļu valodas seminārs. Vieglums.

Kamēr Vika izvēlas desertu, es eju uz tualeti.

Paeju garām tumšā koka bāra letei. Blakus kasei karājas pāris mīļi plakāti un dažas lielas fotogrāfijas no atvēršanas. Gaišmatainais puisis blakus Ksjušai, Vikas māsas labākajam draugam, acīmredzot ir bāra īpašnieks. Viņš apskauj viņu ap vidukli ar īpašniecisku žestu.

Kādu iemeslu dēļ es domāju, ka viņš ir vecāks. Viņš ir blakus diezgan slavenam emuāru autoram. Tieši zem tā ir jaunu puišu grupas fotoattēls. Viņi muļļājas un smaida. Manu uzmanību piesaista neliela fotogrāfija, kurā redzama vecāka blondīne sudraba rāmī. Samazinu ātrumu un paskatos uz fotogrāfiju. Sasprausti mati, gaiša āda, zaļas acis. Manuprāt, viņai nevajadzēja valkāt tik atklājošu kleitu. Tas nelabvēlīgi uzsver resnos plecus. Viņa sēž pie bāra un smaida kamerai, paceļot šampanieša glāzi. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šī ir mana tēva saimniece.

Izmantojot to, ka bārmeņa nav un viesmīļi atrodas zālē, es piegāju pavisam tuvu un turpinu skatīties fotogrāfiju. Mamma ir pilnīgi pretējs tips – miniatūra brūnmataina sieviete ar tumšām acīm. Viņa gandrīz vienmēr valkā lietišķos kostīmus un jau aptuveni septiņus gadus viņai ir griezti mati. Es vienmēr gribēju būt tikpat izsmalcināta kā viņa, bet domāju, ka ar to var tikai piedzimt.

– Vai es varu tev palīdzēt? – blondais vīrietis no fotogrāfijas stāv durvīs, kas ved uz virtuvi.

Viņš ir garš, ģērbies tumšā T-kreklā un džinsos. Uz labā apakšdelma ir liels tetovējums. Gaisma zālē ir vāja, tāpēc es viņu neredzu.

Atkāpos no kabineta ar kases aparātu…

– Paskatījos bildes. – Es paskaidroju acīmredzamo. – Šī fotogrāfija ir ļoti skaista. – norādu uz fotogrāfiju sudraba rāmī.

– Tā ir mana mamma. – Viņš sper dažus soļus uz priekšu, un es varu labāk uz viņu paskatīties: gaišas acis, platas uzacis, apakšžoklis ir nedaudz smags.

– Tavs ir mīļš. Un garšīgi. – es neveikli atkāpos, lai ļautu parādīties bārmenim ar alus kasti. – Paldies. – Pēkšņi pārtraucu dialogu, es pagriežos un ātri eju uz zīmi, kas norāda tualetes virzienu.

«Nekas, viņš vienkārši domās, ka esmu dīvaina,» es mierinu sevi. Jūs nekad nezināt, cik daudz dīvainu cilvēku bāž degunu citu cilvēku fotogrāfijās. Varbūt mana redze ir mīnus desmit.

Tā ir taisnība, ka viņi saka, ka mūsu domas ir materiālas. Kāda bija iespēja iemaldīties kādā bārā mūsu diezgan lielajā pilsētā, kas piederēja mana tēva saimnieces dēlam? Santa Barbara ir vienkārša.

Es ilgi mazgāju rokas. Nekas noderīgs nenāk prātā.

Kad atgriežos zālē, Vika jau ēd tiramisu. Es košļāju savu pīrāgu, nepagaršojot. Es lēnām apspriežu gaidāmo sesiju. Es tam slikti sagatavojos, kas nozīmē, ka mani gaida jauna kauna daļa.

Vika vēlas dalīt rēķinu. Viņa stāsta, ka pajokojusi par ielūgumu, bet es naudu atstāju ādas mapē diviem. Dziļi savā dvēselē es jūtos vainīga, ka nebiju pret viņu pilnīgi godīga. Es domāju, ka viņa nevar pilnībā saprast manas jūtas.

Mēs ejam ārā. Es noskūpstu Viku uz atvadām. Viņa dodas uz autobusa pieturu. Es izsaucu taksi. Ceru, ka nebūs sastrēgumu un varēšu ātri tikt mājās. Lietotne parāda, ka vadītājs būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Vējš ielīst man zem jakas.

Bāra durvis aizcirtās, un uz ielas parādās tēva aizraušanās dēls. Interesanti, kas ir viņa tēvs? Vai viņa māte arī viņu krāpj?

Viņam mugurā melna jaka, no kuras apakšas izlīda zaļa džempera kapuce. Dzirdu šķiltavas klikšķi. Es skatos, kā krīt sniegs, un, paklausot neizskaidrojamam impulsam, saku, pirms man ir laiks padomāt:

– Vai es varu dabūt pie jums nepilna laika darbu?

Viņš velk. Vieglie sprādzieni acumirklī pārklājas ar sniegu.

– Vai jums ir nepieciešams darbs? – Viņš izteiksmīgi paskatās uz manām kurpēm.

– Brīvdienās vēlos papildus nopelnīt. Man vienalga nav jātērē savu vecāku nauda.

– Tev ir astoņpadsmit? – viņš pasmaida. Uz viena vaiga parādās bedrīte.

– Tu mani aizvaino, mans topošais priekšnieks. – es pasmaidu atbildot.

– Mums vajadzīgi viesmīļi. – Viņš novērtē mani nopēta – Tuvojas brīvdienas, rezervējot divus mēnešus iepriekš. Kāpēc jūs nolēmāt, ka esmu priekšnieks?

– Mans labākais draugs ir tavas draudzenes labākā drauga māsa.

– Sarežģīta shēma. Olga vai Kira?

– Oļa Aleksandrova. Mani sauc Vera.

– Griša. – pastiepj roku. Viņam ir jauka plata plauksta ar vintage trīsstūra formas zīmogu uz rādītājpirksta. – Būsim atklāti. Mums šeit ir plakana hierarhija. Vai tu vismaz nesalauzīsi manus traukus, Vera?

– Esmu veikls kā kaķis.

Griša jautri iesmejas.

– Nāc pirmdienas pēcpusdienā. Kira tevi reģistrēs un visu izskaidros. Pārrunājiet ar viņu darba grafiku un algu. Pagaidām ar pārbaudes laiku. Apskatīsim tavu veiklību, kaķi. – viņa acis smejas.